Lai izprastu CRI un lūmenus

Tāpat kā daudzos citos krāsu zinātnes aspektos, mums jāatgriežas pie gaismas avota spektrālā jaudas sadalījuma.
CRI tiek aprēķināts, pārbaudot gaismas avota spektru un pēc tam simulējot un salīdzinot spektru, kas atstarotos no testa krāsu paraugu kopas.
CRI aprēķina dienasgaismas vai melngalvas SPD, tāpēc augstāks CRI norāda, ka gaismas spektrs ir līdzīgs dabiskajai dienasgaismai (augstāki CCT) vai halogēna/kvēlspuldžu apgaismojumam (zemāki CCT).

Gaismas avota spilgtumu raksturo tā gaismas jauda, ​​ko mēra lūmenos. Savukārt spilgtums ir pilnībā cilvēka radīts! To nosaka viļņu garumi, pret kuriem mūsu acis ir visjutīgākās, un gaismas enerģijas daudzums šajos viļņu garumos. Ultravioletā un infrasarkanā starojuma viļņu garumus mēs saucam par "neredzamiem" (t. i., bez spilgtuma), jo mūsu acis vienkārši "neuztver" šos viļņu garumus kā uztveramo spilgtumu neatkarīgi no tā, cik daudz enerģijas tajos ir.
Gaismas funkcija

Divdesmitā gadsimta sākuma zinātnieki izstrādāja cilvēka redzes sistēmu modeļus, lai labāk izprastu spilgtuma fenomena darbību, un tā pamatprincips ir spilgtuma funkcija, kas apraksta viļņa garuma un spilgtuma uztveres saistību.

Dzeltenā līkne attēlo standarta fotopisko funkciju (iepriekš).
Spožuma līknes maksimums ir starp 545–555 nm, kas atbilst gaiši zaļas krāsas viļņu garuma diapazonam, un strauji krītas pie augstākiem un zemākiem viļņu garumiem. Kritiski svarīgi ir tas, ka spožuma vērtības ir ārkārtīgi zemas virs 650 nm, kas atbilst sarkanas krāsas viļņu garumiem.
Tas nozīmē, ka sarkanās krāsas viļņu garumi, kā arī tumši zilās un violetās krāsas viļņu garumi neefektīvi rada spilgtumu. Savukārt zaļie un dzeltenie viļņu garumi ir visefektīvākie, lai radītu spilgtumu. Tas var izskaidrot, kāpēc augstas redzamības drošības vestes un marķieri parasti izmanto dzeltenas/zaļas krāsas, lai panāktu relatīvo spilgtumu.
Visbeidzot, salīdzinot spilgtuma funkciju ar dabiskās dienasgaismas spektru, vajadzētu būt skaidram, kāpēc augsts CRI, īpaši R9 sarkanajiem toņiem, ir pretrunā ar spilgtumu. Pilnīgāks, plašāks spektrs gandrīz vienmēr ir izdevīgs, tiecoties pēc augsta CRI, bet šaurāks spektrs, kas fokusēts uz zaļgandzelteno viļņu garuma diapazonu, būs visefektīvākais, tiecoties pēc lielākas gaismas efektivitātes.

Šī iemesla dēļ krāsu kvalitāte un CRI gandrīz vienmēr tiek uzskatīti par prioritāti energoefektivitātes sasniegšanā. Godīgi sakot, dažos lietojumos, piemēram,āra apgaismojums, var likt lielāku uzsvaru uz efektivitāti nekā uz krāsu atveidi. No otras puses, izpratne un izpratne par iesaistīto fiziku var būt ļoti noderīga, lai pieņemtu pamatotus lēmumus par apgaismojuma instalācijām.